Man bija nenormāls slinkums ķerties pie šīs rakstīšanas, jo ir tik daudz, ko stāstīt, ka nezinu, ar ko lai sāk.
Es šodien beidzot tiku pie savas pirmās postcrossing pastkartes - paldies, Margarēte un Pēter no Vācijas! (: Tas man atgādina, ka pie manis ir viena Somijas adrese, uz kuru pienākas sūtījums no J-ielas, bet es esmu tik slinka, tik slinka... Es rīt saņemšos un aiziešu uz Istabu iepirkt glītas pastkartītes, labi? Rīt es arī pārdrukāšu Wordā divus vectēva atmiņstāstus, lai neiet vēsture zudumā, un, iespējams, aizbraukšu uz ķengaragu pafotografēt gulbjus un ceriņus. Galu galā, vasara taču ir klāt. Tas nekas, ka gandrīz visus nomāc eksāmeni, sesijas, ieskaites un semestru darbi vai vienkārši slinkums, es māku labi pavadīt laiku arī viena.
Turklāt eksāmens netraucēja Katrīnai atbraukt uz brokastīm no sava SZF. Tas viņai beidzās ar tēju, tomātmaizītēm, kafiju, auskaru dāvanā saņemšanu, krāsainas bizes iegūšanu, bučām un ierašanos uz angļu valodas eksi apmēram 25 minūtes vēlāk, nekā paredzēts. Turklāt tas pēdējais ir galīgs sīkums, jo te bija baigi jauki. Tikai promejot viņa pie reizes aizveda arī Tomu, kurš gribēja mājās bužināt kaķi un žāvēt telti. Tā ka tagad es esmu palikusi bezToma. Skatos Hausu un dzeru tējas, un neskatos pulkstenī.
Šī iemesla dēļ netīšām liku mammai nokavēt viņas vingrošanas, jo bija runāts, ka aiziešu viņu satikt un iemainīt viņas sporta somu pret savu saārstēto Peli, bet es paskatījos laikrādī ap to pašu laiku, kad man jau vajadzēja būt Lāčplēša un Avotu ielas stūrī. :( Nu, kaut ko viņa tur paguva pavingrināties, un arī žurci es dabūju, tikai biju bišķīti aizelsusies. Un Pelim viss būs labi - nelāgais bumbulis izgriezts, caurums aizšūts, tagad tikai jāgaida, kad līdz galam izies pilnā narkoze un tas zvēriņš sāks tipināt taisni un koordinēt ķepas atkal. Ūdens un ņammu traukus jau atrada, rīt būs tikai šūtās vietas sadzīšanas vaina. Domāšu labas domas.
Kamēr čāpoju pa Katoļu ielu ar būri vienā un lietussargu otrā rokā, garām brauca melna, glauna mašīna, no kuras skanēja slāpēts tucis, bet zem priekšējā stikla rotājās Latvijas karodziņš. Mazliet izbrīnījos, bet nospriedu - lai jau. Vairāk apmulsu, kad tā mašīna apstājās, ārā izkāpa jauns vīrietis, teica: "Čau!" un izrādījās esam Raivis Dzintars. Gādīgi apvaicājās, vai būšu uz dziesmu vakaru, iemeta aci būrītī, novēlēja žurcim drīzu veseļošanos un aizripināja tālāk uz to pašu dziesmu vakaru, kurā manis nebija. Un Toma arī nē. Toties viņš rīt brauc uz Valmieru dziedāt un spēlēt, es tikai līdz galam nesapratu, kāpēc, bet lai tik brauc. Būs, ko pēc tam man pastāstīt.
Es neesmu gulējusi arī muzikālu atklājumu ziņā, šodien atradu meiteni ar baltu akustisko ģitāru, dziesmu Cigarettes un pseidonīmu Russian Red. Ne miņas no krievu izcelsmes, bet esot kaut kāds sakars ar lūpu krāsas toni. Nu, anyway, viņa ir vienkārši apbrīnojami glīta, un Vikipēdija viņas mūziku apraksta kā kaut ko starp kanādiešu indie/folk dziedātāju Feist (būs jāiečeko) un man jau zināmo Joanna Newsom, citi salīdzina ar Regina Spektor, bet, ja tas neko tev neizsaka, es sasummēšu - ir skaisti. Man tik ļoti patīk, ka es atkal rokos pa torrentiem, jo man vajag to vienīgo albumu, kas viņai pagaidām ir (nosaukums "I love your glasses" vien ir ko vērts). :)
Ā, nu jā, vēl jau bija arī tas Ventspils Augstskolas laivu brauciens, kur es Tomam pie rociņas braucu līdzi. Ja Agnese nebūtu piekritusi riskēt ar noslīkšanu kopā ar mums, mēs to trešo vietu laivā dabūtu aizpildīt ar savu kopīgo iedomu draugu, bet Agnese piekrita. :) Bija par maz alus, gana daudz joku par affes, big booty bitches un Duglasa Adamsa stopētāju ceļveža tēmu. Bijām nūģīgi līdz pēdējam, nosaucām savu komandu par "42" (the answer to life, the universe and everything - izlasi tos Galaktikas stopētājus), pukojāmies par neinteliģentiem, piedzērušiem fruktiem visapkārt un sabīdījām visādu filmu skatīšanos (gan Zvaigžņu karus, lai arī Agnesi mēģinātu ievilkt sci-fi nūģu pulciņā, gan arīšo to intelektuālāku, lai mēģinātu mani ievilkt intelektuāļu pulkā, jo man, redz, jūlijā jāpacenšas ietikt Kultūras akadēmijā pamācīties). Ā, un protams, protams, airējām, airējām, šļakstījāmies, šķendējāmies, kad neveicās ar airēšanu, un mūsu banāna krāsas un paskata laiva darīja tā, kā grib straume un vējš, laiku pa laikam stājāmies dūņainā, mālainā krastā, lai atkal uzpumpētu mazliet cauro laivas pakaļgalu (daktteips ūdenī nedara savu darbu tik labi, cik mums gribējās), bet vakaros un rītos dejojām svinīgo odu nogalināšanas rituālu dejas. Odu zāles laikam šogad no tiem mošķiem necik neglābs - viņu ir traki daudz, bet varžu un putneļu laikam ir par maz. Trenējiet plaukstas, būs, ko sist!
Laivu bildes te parādīsies, kad man interneti beigs rādīt "an error occured during the connection" un tamlīdzīgus gudrus, nelietderīgus paziņojumus. Man līp ciet acis. Labi, ka nav jāpaliek nomodā par katru cenu, cīnoties ar pēdējo skolas darbu kaudzi. Bet nākamgad ap šo laiku es jau būšu tur pat, kur visi citi - stresā. Pagaidām arlabunakti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru