joprojām esmu dzīva

Nogulēju angļu valodas testu šorīt. Tas likās labs iemesls neiet vispār nekur, nekā baigi svarīga jau ārpusē šodien tapat nav.

Ēdu saldējumu, dzeru tēju, kafiju un kakao, mazgāju traukus, sēžu nesaklātā gultā starp papīriem, pērlītēm, šņorītēm un grāmatām. Dažas diezgan interesantas, bet pārējās saucas, piemēram, "Liepāja no baroka līdz klasicismam" vai "Antīkā un viduslaiku filozofija". Jā, nav gluži tā, ka drīksti kritizēt Dž-dž-dž-džeru, ja neesi to lasījis (un interpretējis, un atreferējis).

Joks, joks, patiesībā man tiešām ir diezgan interesanti mācīties, tikai slinkums baigais. Man bērnībā neviens nestāvēja ar koku blakus, kad bija jāpilda mājasdarbi. Pirmās nepatikšanas par neizdarītiem darbiem bija jau otrajā vai trešajā klasē, kad novembrī atklājās, ka man nav ~90% mājasdarbu latviešu valodā. Fakts, ka bija jāmāk tikai pareizi uzrakstīt tādus vārdus kā "mežs", "gulbis" un "vectētiņš" ( un pēdējais bija "cietā rieksta" kategorijā), nemazināja nepatikšanu apmēru, jo bez jebkādas žēlastības tiku vairākas dienas atstāta pēc stundām, kamēr viss nokavētais bija izdarīts. Šodien man liekas, ka varbūt vajadzēja pēc stundām atstāt vēl dažus tūkstošus manu vienaudžu, varbūt tad šī paaudze mācētu pareizi rakstīt (bet es diemžēl nēsmu gatava uzņemties skolotājas misiju, lai labotu šo skādi nākotnē). Ak, ne jau par savu paaudzi es te sūdzos, tikai par to, ka nemāku mācīties. Varu tagad vainot pirmo klašu skolotājas, vecākus, žīdmasonus un Putinu, bet es vienkārši nespēju saņemties apsēsties un uzrakstīt vienu smirdīgu eseju. Nav pašdisciplīnas, pienākuma apziņas (pret sevi), analītiskās domāšanas, nav drosmes izdarīt kaut ko nepareizi. Es pat nezinu, kā tādas lietas iemāca (iemācās?), un liekas, arī manā bērnībā man apkārt esošie pieaugušie to nezināja.

Tas nu ir novedis pie tā, ka prokrastinēju pāri visām pieļaujamajām robežām un ceru, ka pēc iespējas daudzos eksāmenos atzīmi varēs dabūt, iemācoties no galvas lekcijās stāstīto (iekalt no galvas es māku gluži labi - kaut kā taču vidusskolu pabeidzu). Arī darāmo darbu sarakstus rakstu vienu pēc otra, tā vietā, lai vienkārši izdarītu darbus. Katru gadu arvien trakāk. Ceru drīz dzīvot kopā ar Tomu - viņš gan mēdz man ļoti palīdzēt arī slinkošanā, bet dažreiz ir ļoti noderīgi, ja kāds ir blakus un neļauj pārāk aizsēdēties tādos laika rijējos kā we heart it. Gadās, ka vajadzīgs tikai viegli nosodošs skatiens un atgādinājums par pagājušo (pavasara) sesiju.

Carry That Weight

Iekšējās harmonijas un normālas ķermeņa temperatūras atgūšanas nolūkos gandrīz divas dienas sēdēju mājās, lasīju obligāto literatūru, skatījos muļķības un iedvesmas internetā. Biju diezgan nesociāla. Atkopos un atkal daļēji adaptējos straujajā, skaļajā un agresīvajā cilvēku pasaulē. Rudens (un ziemas) tumsa jau karājas pāri visam notiekošajam, tāpēc arvien mazāk gribas vispār kaut ko darīt. Glābties grāmatās, filmās un izrādēs, kur nav jādomā par sevi.

Tā ir katru gadu, bez izņēmumiem, tāpēc pašas domas, sajūtas un garastāvokļi (pārsvarā mīnusa zvaigznājā) mani vairs nepārsteidz. Žēl tikai, ka uz šo skumjo laiku nevaru pilnīgi izvairīties no jebkādas negribētas komunikācijas, liekas sabiedrisku vietu apmeklēšanas un tamlīdzīgām vienkāršām lietām, kas parasti nesagādā nekādas problēmas, bet manā pēdējo dienu stāvoklī ir diezgan mokošas. Ja man uz pieres būtu rakstīts "neņemiet vērā manas garastāvokļa maiņas, tas ir pārejoši un nav ļauni domāts", dzīve noteikti būtu vieglāka arī apkārtējiem. Diemžēl visvairāk daru pāri Tomam, bet viņš arī visvairāk ir pieradis un vislabāk saprot.

Mans dzīvesprieks mazliet atgriezīsies ap oktobra/novembra miju, tad varbūt uzpeldēs ap Ziemassvētkiem (nevar taču skumt, ja ir jāēd), un tad janvāra beigās sāks mocīt ilgas pēc pavasara, kas vilksies... nu, līdz pavasarim. Neesmu vēl atradusi universālu metodi, kā šos garos, tumšos mēnešus padarīt paciešamākus. Pat iemīlēšanās nepalīdz (jau n-to gadu no vietas pārliecinos, ka nekādi taureņi vēderā mani nepasargā no tās visaptverošās tumsas aiz loga), bet ēdiens ilgtermiņā dod tikai taukus. Pumpēju sevī kakao, velku klēpī kaķi, kūņojos segās un bastoju lekcijas, šņaucu degunu, klausos skaistu mūziku un kombinēju vēl citus neilgas iedarbības līdzekļus, lai kaut kā pārlaistu ziemu. Vajadzēja, nu vajadzēja piedzimt par lāci. Vai vismaz ezi.

Dziedējoša mūzika tādiem dvēseles stāvokļiem kā manējais tagad:
Mumford & Sons - Home (!!!)
The National - Gospel
Simon and Garfunkel - The Boxer
The Blanks - Hey Ya!
Michael Nyman - The Heart Asks Pleasure First
Sīpoli - Dvēselīte
Steve Morse - Contact Lost (šī varētu pretendēt uz titulu "Skumjākā dziesma pasaulē", turklāt bez teksta)
Zucchero - Wonderful Life
Ludovico Einaudi - Oltremare
Matthew L. Fisher - Nature

Starp citu, es pēdējā laikā aizraujos ar instrumentālu mūziku. Nav teksta - nav arī uzspiestas idejas, par ko ir dziesma, kas jājūt un jādomā. Turklāt, ja autors var mani novest līdz asarām ar klavierēm vien, visu cieņu. (Labi, dažiem nevajag pat klavieres, bet es te par mūziku tagad...)
Jebkura veida ieteikumi šajā virzienā (un mūzikā vispār) tiks pieņemti ar pateicību.

Āķis lūpā

Ticu reitterapijai. Ticu meža, smaržu, krāsu, klusuma ārstējošam spēkam. Nav tā, ka iepriekš neticēju, bet vakar uz savas ādas varen' iedarbīgi pārbaudīju. Redzēju vāveri, jenotsuņus, mežacūkas, vilksuņus, lāčus, lapsas, stirnas, lūsi, ūpjus un pūces, un pa gabaliņu arī aļņus. Brēca sīļi un lidinājās kraukļi. Čabēja lapas, zirgi vicināja astes un elpoja, elpoja... Viss mežs elpoja kopā, vienā ritmā.

Tā dāvana mammai vārda dienā izvērtās par dāvanu sev pašai.

mizantropija un citi zvēri

Ak, es, hormonālais skuķis!

Pēdējās pāris dienas raudiens nāk par pilnīgi jebko. T.i., vēl vairāk kā parasti. Piemēram, vairumā gadījumu es mierinu sevi ar domu, ka ir ļaudis, kas nekad nesapratīs atšķirību starp "maut" un "dziedāt", lai kādus piemērus viņiem karinātu deguna priekšā. Šodien publiska piezīme manā virzienā, turklāt bez iespējas aizstāvēties, bija pārāka par manu veselo saprātu (labi zinu, ka jēgas skaidrot un pārdzīvot nav nekādas). Gāju pa ielu un pinkšķēju. Labi, ka tumšs un līst.

Vispārējam noskaņojumam "palīdzēja" arī manā priekšā uz zemes nosviests izsmēķis. Vainīgais - tīri pieklājīga paskata vīrietis - uz manu piezīmi, ka viņam izkrita, izlikās, ka viss ir baigi normāli. Nemaz nejutās sakaunējies, ka stiept mājās vairākus kilogramus ar rijamo viņam ir spēks, bet aiznest benāru dažus metrus līdz miskastei - nē. Nemaz nerunāsim par smirdoņu. Kādu laiku no manas pususes sekos īpaši nikna attieksme pret nedraudzīgiem, egoistiskiem smēķētājiem, kuri savas smakas un atkritumus izgāzīs publiskajā telpā manā apkātnē. (Protams, protams, viss bija drusku citādi, kad es pati smēķēju. Taisnības labad jāsaka, ka sevišķi neatceros no savas puses tīšu riebīgu rīcību, bet jebkuru izarīto noteikti atzīstu un nožēloju. Un, galu galā, es taču labojos. No tā man arī tas īpašais pretīgums, jo pēc atmešanas cigarešu dūmi ož vēl briesmīgāk kā vienkāršam nesmēķētājam. Arī pēc nepilniem 4 gadiem - vairs nepierod. Pēkšņās uzpīpēt-gribēšanas nervu lēkmes ātri pāriet, jo dūmi gan iekšā, gan ārā ir manam organismam tā kā par daudz.)

Pēdējo dienu atziņām pievienojas kāda pavisam skarba. Nevienu neinteresē tava dzīve. Tava, mana, Jānīša, Ilzītes, Vlaģika... Vienīgais, kuru reāli interesē tava dzīve, esi tu pats. Pārējos - tikai tik daudz, cik tas dod kādu labumu viņiem pašiem. (Un vēl tādiem labākajiem draugiem/draudzenēm, kā Harijā Poterā.) Vērtīga mācība ceļā uz pašpietiekamību. Varbūt tas neliktos tik dramatiski, ja man kā kārtīgai meitenei būtu persona, ko dēvēt par labāko draudzeni. Laiku pa laikam pieķeru sevi tādā kā vientulībā. Man ir puisis un labākais draugs vienā personā (katram tādu laimi), bet viņš tomēr ir puisis, un mums mēdz arī atšķirties no dzimuma neatkarīgas intereses. Kam es atrādīšu savu neseno atgriešanās-pie-filmiņfoto eksperimentu, kur dzirdēšu viedokli matu krāsas jautājumos, muļķīgu strīdu reizē paraudāšu uz pleca un paprasīšu nekam nederīgu, bet tomēr sirdi sildošu attiecību padomu? Vai es to visu izgāzīšu pār to kursabiedreni, kurai todien gadās sēdēt blakus? Skat. atziņu par to, kurus cilvēkus un kāpēc interesē mūsu dzīves. Ir jau vēl tās jaukās dāmas, kuras vienmēr prieks satikt, bet randiņi tiek sarunāti apmēram reizi 3-6 mēnešos. Ir opcija katru reizi čīkstēt citai. Bet tad ir risks izbesīt vairākiem cilvēkiem vienlaikus - pretējs rezultāts vēlamajam.

Toms vienreiz pa jokam teica: "Zvani krīzes centram." Pamatskolā (un arī vidusskolā, ja godīgi) mēs smējāmies par ideju, ka tu zvani no taksofona kaut kādiem svešiem cilvēkiem un sūdzies, kā tev neiet. Tagad... Dzīvot jau var, nav miriens (vienmēr jau paliek mamma). Bet smiekli īpaši nenāk. Varētu ielikt sludinājumu: "meklēju sirdsdraudzeni kā filmās".

Manas mizantropijas un raudulības lēkmes parasti diezgan ātri pāriet. Jācer, šī mani nemocīs līdz nākamajam pavasarim. Negribētu visu ziemu justies tā, kā koks bildē.

Ne sevišķi daiļrunīga un iedvesmota, bet kopumā priecīga atmiņu (foto)atskaite

Satinusies siltās drēbēs, iekūņojusies starp šallēm un kāju sausumu noglabājusi gumijas zābakos, biju purvā-mežā. Ķemeru dabas taka izrādījās novākta (tikai brīdinājuma zīmes izliktas tik neērtās vietās, ka tās pamanījām jau atpakaļceļā - izrādās, viss bija rakstīts uz plakātiem ~2,5m augstumā paralēli taciņai), tāpēc gājām staigāt turpat blakus pa mežiņu un pēc tam pie Ķemeru sanatorijas esošo mazo dabas taku un parku. Rudens smaržas, krāsas un gaismas labi. Priecīga kompānija un apkārt šiverējoši citu staigātāju suņi, galīgi apreibuši no krāšņajām smaržu gammām. Dzirdējām un redzējām dzeņus, klausījāmies vēl citus putnus, skatījāmies, kur likt kāju, lai neiekristu kādā satrunējušo dēļu spraugā, un pēcpusdienā nokļuvām mājās patīkami saguruši.

Jābrauc/jāiet elpot un ķert sauli, kamēr šīs ekstras vēl dod bez pārlieku briesmīga aukstuma piedevām. Ziemā pastaigāties nemaz vairs negribēsies. Bet Toms mani tikko mierināja, ka ziemai ir arī plusi - ēdīsim mandarīnus.

bs

Šodien pilnīgi neparedzēti daru neko. Mana randiņmeitene ir apslimusi, tāpēc cenšos atgūties no šoka un rakņājos internetā. Vairāk vai mazāk vērtīgi un vairāk vai mazāk interesanti atradumi:

Tragedy Series

Stulbums

Laika kavēklis bez īpaša nosaukuma - īsiem garlaicības brīžiem pašā laikā.

Diezgan motivējošs video.

Muļķīgi, bet tomēr smieklīgi joki. Sveiciens tiem, kas jau iepriekš zināja par Oatmeal.

Rakstu.

Es rakstu nelielas esejas un piezīmes par katru izrādi, katru filmu, ko noskatos. Man vēl nekas tāds nav uzdots. Es gan zinu, ka noteikti tiks, un tad es varēšu izpausties arī datorrakstā nevis tikai kaut kādās kladītēs vai uz lapiņām ar krāsainiem zīmuļiem / kas-nu-gadās-pa-rokai. Es vienkārši aptvēru, ka tā kultūra man gāžas virsū tik baisā ātrumā, ka viss sajuks kā vecpuiša zeķes, un pēc tam ieviest skaidrību būs vēl grūtāk.

Vispārējam apjukumam pievienojas saraksts ar kursa darba tēmu variantiem - līdz pirmdienai jābūt idejai. Apskatījos un gribējās vicināt rokas un kliegt, ka MĒSVISIMIRSIM vai kaut ko no tās zortes. Un pēc tikai divu dienu nebūšanas uz lekcijām jau liekas, ka jādabū visi materiāli, jānoraksta, jānokopē, jāiegrāmato, jo semestra beigās es vispār neko vairs nesapratīšu. Tipiskā semestra/gada sākuma apņemšanās "šoreiz jau nu gan visu izdarīt laikā" pat netika pieminēta, jo jau pirmajā nedēļā palaidu garām pusi lekciju Homo Novus dēļ - labs sākums! Šogad mana apņemšanās skan vairāk kā "turpini peldēt". Nelaist neko pārāk tuvu pie sirds, censties pēc labākās sirdsapziņas, bet ne līdz spēku izsīkumam, saudzēt savus un mīļo cilvēku nervus. Lasīt obligāto literatūru, nevis SestDienu un Diena.lv!

Klausos joprojām Phonomik, kad nu vispār gribās kaut kādu papildus skaņu līdzās konstantajai galvas un apkārtējās pasaules zumēšanai. Nedēļas nogalē un līdz vakardienai bija ezis kaklā un spainis galvā iekāpis, nekādas varenās brīvdienas nesanāca, bet tagad gribas staigāt. Pastaigāties, pavazāties, pašļūkt, lumpačot, klimst, vilkties, iet un tādā garā. Ar Tomu un fotoaparātu. Atkal smuko rudeni un tādas klišejiskas lietas, vienīgi jāsatinas šallēs - es vēl neesmu līdz galam atkopusies. Uz Siguldu bijām pagājšgad, varbūt jāatrod vēl kāda jauka vieta rudenīgām pastaigām. Idejas?

Bildē sekundes četrsimtdaļa pieturā pēc lietus un pirms trolejbusa pienākšanas. Video - badass honey badger.

Sētiņā(i) laba dzīve

Nesen Nabaklabā uzstājās tāda grupa Phonomik no Dānijas. Apšaubu, ka kāds no viņiem bija īsti etnisks dānis, jo pārāk dienvidnieciski izskatījās, bet viņiem ir rokmetāls (man ir reāls slinkums mēģināt piedienīgi klasificēt mūziku, tāpēc vienkārši visu tajā virzienā dēvēju par rokmetālu) ar bekvokāliem, un dziesma Life Lies ir baigi labā. Bet joprojām visiem darbiem, lai tā būtu istabas revidēšana vai bilžu šķirošana, fonā vislabāk piestāv Iron Maiden. Viņi gan varētu sākt domāt jau par nākamo albumu, no līdzšinējiem 15 man kāda puse drusku apnika.

In other news, man ir jauns fotoaparāts, tāpēc es tagad atkal bildēju pilnīgi jebko un visu laiku. Visādas baikeru spontānās sapulces pie jūras, klišejiskus Toma siluetus uz saulrietaina ūdens fona, bungas Seno ugunskuru naktī Vakarbuļļu pludmalē un tamlīdzīgas lietas.

Šodien bija Nacionālās apvienības tikšanās ar potenciālajiem vēlētājiem Mārupes kultūras namā. To vietu knapi var atrast, jo Google kartē tā vieta izskatās pēc... Nekā viņa neizskatās, jo tur, pēc tās kartes spriežot, nav nevienas pašas mājas kilometra rādiusā. Ja uzspiež satelītbildi, pēkšņi tās mājas tur uzrodas, bet tas jau nepalīdz. Citu karšu īpaši nebija, braucām uz aklo, bet atradām un pat nenokavējām. Patīkami bija fotografēt gaišās telpās ar īsto gaismu, bez pretīgās spuldžu zilās piesmakas. Un iemēģināju kameru šādām vajadzībām. Secinājums: jāsāk krāt pieklājīgam objektīvam. Nebija gan īpaši ilūziju par komplektā nākošo štruntiņu, bet tā tak nevar dzīvot. Kā ar Nokia gudro telefonu - nav jau tā, ka nav, bet tomēr sūdīgi. Pirmās pasaules problēma, tā teikt.

Bet tajā Mārupē bija viens bezgaljauks moments. Pa starpu runām un jautājumiem uzstājās arī vīru kopa Vilki, tikai tādā šaurākā sastāvā (3gab.). Pēc Trīnītes un kādām strēlnieku dziesmām mazs puisītis, atvilkts kādai tantei līdzi, pajautāja, vai Div' dūjiņas dziedās. Viņam par godu nodziedāja arī (vai tad varēja nedziedāt?), puika stāvēja un dziedāja priekšā kopā ar vīriem un, zini, stāja viņam bija varena!

Vēl šodien iepazinos ar kaķeni Niku. Viņa ir maza, kož un skrāpējas, klūp virsū visam kas kustas, tajā skaitā kāju pirkstiem. Un vēl viņai nav astes, toties ir bailes no fotoaparāta. Pa starpu Nikas biedēšanai, ļaušanai ar nagiem un zobiem uzart sev roku un mēģinājumiem viņu nobildēt, salasīju ābolus mammas ievārījumun gatavošanas vajadzībām un sabridos pa dārzu.

Atskaiti beidzu. (:

laipnības

Kad apnika Bon Iver un Radical Face, ķēros pie neizpētītām teritorijām. Šķiet, šodien (ar to es domāju pirmdienu) būšu noklausījusies gandrīz visu, ko jūtūbā var sameklēt no The National. Labi, bet baigais fans laikam nebūšu, varbūt vienīgi pāris dziesmām. Toties tās - līdz kaulam.

Vēl viens muzikāls atklājums ir Coheed and Cambria. Paskatījos dažus video un, kā vairumam šī virziena mūzikas, man tos bez ciniska smaida grūti skatīties, bet piecu progmetālrokmūzikas albumu dziesmu tekstu vienotība zinātniskās fantastikas stāstā jau kā koncepts vien mani sajūsmina. Sīkāk te.

Es neesmu tā īsti izdarījusi visu, ko šodien gribēju, bet galva vairs arī lāga nestrādā. Sēdēju mājās, činīju kaut kādas sen aizmirstas bildes no visādām vasarīgām padarīšanām, un šausmīgi nosalu. Ārā bija 17°C, bet man kaut kā likās muļķīgi augustā slēgt apkuri. Sēdēt augustā mājās ar vilnas zeķēm un kakao arī ir muļķīgi, toties lētāk. Pretīgajam laikam par godu Rimi nopirku gumijniekus. Melnus, bez liekiem pribambasiem, spīguļiem, zīmējumiem un tā. Es jau drīz būtu saņēmusies un iztērējusi šausmīgi lielu naudu par krokšu (tās ir tās pretīgās gumijplastmasīgās dārza čības, ar ko daži [cenzūra] dodas pat uz ielas) ražotajiem gumijas zābakiem. Tie vismaz vienkārši un jaukās, priecīgās krāsās. Labi, ka Rimi bija pa ceļam!

Vispār, man bija Mammas vakars. Tas ir tā kā Mātes diena, bet ne obligāti maijā un ne obligāti visu cauru dienu. Tas ir tā, ka aiziet divatā ar mammu uz kādu labu filmu, aiziet uzēst kūkas, pastaigāt pa humpalām ar vai bez kādas īpašas vajadzības, varbūt arī vienkārši kopā uztaisīt brokastis, pusdienas vai vakariņas diviem vai arī pieciem cilvēkiem. Tādas komunikācijas saliņas divu savās gaitās skrienošu cilvēku ikdienas jūrā. Var izstāstīt visas dienas un nedienas darba/mācību/jebkurā citā sakarā, pasūdzēties, paklačoties, padalīties idejās, plānos un sapņos, tad ir īstais brīdis atzīties kādās bērnības blēņās vai varbūt mazāk senos grēkos. Galvenais, vajag klausīties, runāt un vēlreiz klausīties. Mammas laiks salabo visus mazos ikdienas pārpratumus, klusus aizvainojumus, nesaprašanās. Izlīdzina tās dienas, kad nesatiekamies, pat nesazvanāmies, kaut gan it kā dzīvojam vienā dzīvoklī. Dažreiz to ieplānojam iepriekš, nopērkot kādas teātra, kino vai izstādes biļetes, bet gadās arī kā šodien - sarunājām tikšanos Molā, jo daudz bija jānopērk. Satikāmies un secinājām, ka nav jau spēka pat pēc piena aiziet, jo pa dienu lāga nav ēsts, tāpēc aizsēdējāmies Gan Bei, tiesājot vistiņas ar Indijas riekstiem, pikantas jūrasdzīvnieku zupiņas un suši. Visu, kas dienas piedāvājumā, un grenadīntēju ar augļiem pa virsu! Pēc tam bija spēks aizstiept mājās visu to ēdienu nākamajai nedēļai, un arī visi sakrājušies komunikācijas caurumi aizpildīti (daži pat avansā). Mammu vajag mīlēt. :)

Rīt no rīta mājās no sava eirotripa brauc brālis, tāpēc man tagad jāsaņemas likties uz auss, lai varētu piecelties un pavisam nejauši viņu satikt autoostā. Brāli arī vajag mīlēt. 

Rekur diesmiņa, ko tviterī ieteica Dzintars Rasnačs, nāciet otrdien 20.00 uz Brīvības pieminekli, būs svecīšu ceļš un skaisti!

qwertyuiop[]

Vakar atvilkos no Labas Dabas, un vakars izvērtās brīnišķīgs. Jau sēžot mašīnā, pilnā ar negulējušiem, pohainiem un stipri smieklīgiem svešiem puišiem un pārgurušu brīvprātīgo koordinatori, izdomāju, ka visvairāk man gribas nevis gulēt, nevis nomazgāties (brīvprātīgajiem ir savas privilēģijas, pirms braukšanas biju vēsā dušā), bet gan īstu ēdienu. Vaļā acīm sapņoju par vistu Ķīnas saldskābajā mērcē ar rīsiem un svaigiem dārzeņu salātiem, un vēl lielisku baltvīnu skaistā glāzē. Un es to visu dabūju, un tās laikam ir vienas no jaukākajām vakariņām, ko savā mūžā atceros, jo mēs ar mīļo vēl ilgi un daudz pēc tam runājām, domājām un kopīgi sapņojām par visu, kas svarīgs. Bijām tomēr ļoti veselīgi viens pēc otra sailgojušies, nedēļas nogali pavadot katrs savos jaunajos, savādajos piedzīvojumos. (Varētu domāt, ka festā cilvēki parasti vairāk sajāņojas, kā paliekot Rīgā - maldīgs priekšstats. Toms paziņoja, ka kunga prātā laikam māk spēlēt klavieres, un es daudz atdotu, lai varētu no malas paskatīties, kā tas izskatījās.)

Mana šodienas mūzika (sagatavo jūtūbu, ja interesē):
> Shearwater - Hidden Lakes 
> Steve Morse (Deep Purple) - Contact Lost
> Imants Daksis - Elpo, bērns
> The Connells - '74-'75
> Deer Tick - 20 Miles

 Es cīnos ar bildēm, kuras sakrājušās gan no šīs nedēļas nogales, gan arī jau sensenā miniceļojuma uz Tallinu ar mīļo un tēta uzņēmuma Holivudskaisto praktikantu, un viņa nesmuko, ūsaino IT saidkiku, kuri abi ir no Francijas. Nezinu, no kura gala sākt, moka pēcbrīvdienu slinkums, gribas tikai lasīt Čaka Palanjuka "Lullaby" un varbūt vakarā aizpedāļot uz ezeru papeldēt.Un atrast kādu superlētu lidojumu, jo Tomam netīšām sanāca atvaļinājums augusta beigās un mums VAJAG kaut kur aizbraukt no šitā trakā pīļu dīķa. Kaut vai uz nedēļu.

Te drusku Labas Dabas.

Guļot tajā ābeļdārzā, var mēģināt mazliet sajusties kā pie Vidusjūras olīvkoku birzī.

Septiņos no rīta zirneklim māja applūdusi.

Poētiskais dīķis pie telšu pilsētas, kuru es pagājušogad vispār nepamanīju. Šogad biju ļoti pārsteigta.

Tauta ierodas.  Caur putekļu mākoņiem un drīzu saulrietu.

Jauks aicinājums, kuru pārāk daudzi neizlasīja.

Ak, es taču nevaru tādas lietas nenofotografēt.

Arī tā var runāt aklos randiņus.Uzraksts uz šķūņa (suņa skatuves) ārsienas pie fotoizstādes par Āraišiem.

Dodiet man to bērnu fotografēt!!! (Un sunīti samīļot.)

Moar suņi.

Labu apetīti!

Žēl naudas drusku bija, un vispār bail arī, bet gan jau forši tā palidot.

Rekur man ir jauni draugi, Kārlis un Zane. Viņi laikam ir viens no jaukākajiem pāriem, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Un viņi palīdzēja man nakts vidū uzcelt telti - bez viņiem es būtu vienkārši ielīdusi guļammaisā tāpat zem koka (un diez vai pamostos - jau teltī nejēgā nosalu).

Īsts stārķis.

Satiku avataru.

Trollītis Mumins Ģertrūdes ielas teātra izrādē "Svētceļnieks"

Šotglāze. Turpat.

 Degošs papīrītis. Turpat.

Šo bildi uzņēmu, stāvot rindā pēc ēdiena. Un, par spīti apģērba gabalam, tas bija vīrietis. 

Skaists bērniņš vienkārši.

Te ir kaut kāds festivāla šarms + grācija. Kas tā par meiteni, nezinu.

Man ir vēl traki daudz bilžu, bet tad jau redzēs, kad būs gatavas.

ap-, sa-, ie- ceres.

Šodien apceru, kā būtu, ja es būtu mājsaimniece. Ja manas dienas aizņemtu veļa, trauki, ēdiena gatavošana, mīļotā sagaidīšana mājās un ne sevišķi regulāra iešana uz kino, teātri un kādu kokteilīti Vecrīgā. Ja vienā brīdī tam visam pievienotos pamperu mainīšana, negulētās naktis un pārējais tam piederīgais. Nē, es neplānoju ņemt "mūžīgo akadēmisko", sākt stumt ārā bērnus no saviem sieviešorgāniem un lasīt salkanus romāniņus sārtos papīra vākos ar vintage elementiem. Tikai domāju par un ap.

Līdz tam es aizdomājos, jo, kopš tēva biroja vadītāja ir atpakaļ no atvaļinājuma, man vairs nav jāsēž birojā. Līdz septembrim nekas sevišķi nav pat jāmācās. Toma mamma līdz nākamnedēļas beigām ir ārzemēs, arī mana mamma nedēļa nogalē dodas laivu braucienā. Uz laiku palieku viens skuķis uz divām mājām, diviem vīriešiem (Toms un brālis), vienu kaķi un diviem degu. Tiesa gan, fakts, ka ir divas manas-pa-pusei-mājas, kuras abas kopā neveido manas mājas, bet tikai kaut ko attāli līdzīgu, mazliet izjauc to idillisko saimniekošanas noskaņu, jo maskačka un imanta ir nepieklājīgi tālu viena no otras. Lai notīrītu divas plītis, pa vidu jāaizminas 9km ar velo - tas taču nav nopietni!

Jā, arī par savu un Toma kādreizējo kopīgo dzīvesvietu es daudz domāju. Mēs abi, patiesībā. Jau zinām, kādas krūzītes mums virtuves plauktiņā stāvēs (vienādas!!!), bet pie apvāršņa vēl lāga neredz ne to naudu, kas vajadzīga, ne laiku, kad tā reiz būs. It kā tāda sapņošana vien ir pagaidām, bet tik vērienīga, ka tās domas vienreiz materializēsies, es to jūtu. Mētāties starp diviem dzīvokļiem, laiku pa laikam vajadzīgās mantas aizmirstot "otrās mājās", apzinoties, ka mūsu dienas gaitas neizbēgami ietekmē divas mammas un viņu naudas makus, plānojot brokastis un vakariņas... Neērti. Gan fiziski, gan morāli. Un nogurdina arī mūžīgi ieslēgts televizors vienā, mūžīgi ieslēgta mūzika - otrā mājā. Nogurdina atšķirīgi trauku mazgāšanas paradumi un tas, ka manai mammai gribas likt glāzes vietā, kur man tas nepavisam nešķiet ērti. Es esmu liela meitene, man sāk nopietni vajadzēt savu dzīves telpu. Savu kaķi arī, bet līdz tam es vēl varu paciesties.

Ārpus kaķu un vīriešu barošanas un lielo meiteņu pārdomām, es "uz aklo" ķēros pie grāmatas, kuru saņēmu vārda dienā kā dāvanu. Alesandro Bariko Okeāns Jūra. Tā kā neesmu gluži pirmajās skatītāju rindās, kad ir runa par mūsdienu literatūru, man tas uzvārds ne ar ko īpašu nesaistās. Arī lieliem burtim rakstītais, ka šis vīrs ir superturbomegagigajaukiņā romāna Zīds autors, man neko neizsaka. No tā varu vien secināt, ka latviešu valodas izdevums droši vien maksāja vismaz 8 latus (tāda ir aptuvenā vidējā cena lasīt-vērtām grāmatām latviešu valodā - to ievēroju, klīstot pa grāmatnīcu vakar). Vakar iesāku, šodien esmu pāri pusei. LABI. Pirmā daļa (no trim) tik maiga, viegla un plūstoša, ka pēc lasīšanas tramvajā gandrīz aizlidoju līdz mājai - kājas pie zemes neskārās. Otrā ar joprojām apskaužamu vieglumu iebliež pa galvu ar naturālismu. Līdz trešajai vēl neesmu tikusi. Nezinu, kad tikšu līdz kādai citai šī autora grāmatai, jo man stāv liela grēda istabā, kas lūdzas, lai sāku to samazināt, bet šī ir garšīga.
Iešu lasīt tālāk.

Celieees, sastingusī āāāaalka... ("Atgriešanās" no "Lāčplēša")

Nav gluži tā, ka man nebūtu, ko teikt.

Mana otrā sesija Kultūras akadēmijā briesmīguma ziņā ierindojas 1. vietā līdzšinējo mūžā piedzīvoto sesiju sarakstā. Man vairākas reizes šķita, ka es vienkārši nomiršu ar seju konspektos. Dīvainā kārtā es tomēr izrādījos šausmīgi gudra un visu izdarīju, kaut arī nācās vienu eksāmenu pārcelt, lai tiktu pie papildus diennaktīm, kurās izlasīt visu to lugu blāķi (jā, es izlasīju un uzrakstīju pati, nevis vienkārši iekopēju savā darbā materiālu no interneta). Turklāt, mani kursabiedri neizrādījās tādi einšteini, kā man no malas izskatījās, tādēļ pēc rotācijas rezultātiem joprojām esmu budžetā, turklāt godpilnā 3. vietā no augšas sekmju ziņā. Juhū!

Jāņi nebija gluži alus strūklakas, pīrādziņu pilis un 777 jaunavas, kas puskailas sien ķimeņu sieru, bet bija diezgan jauki. Pa ilgiem laikiem pinu sev vainagu un sapratu, ka tas tomēr prasa treniņu. Gadus divus vai pat trīs nebiju to darījusi. Manas no dibena augošās rokas pirmo trešdaļu darba tā arī nesaprata, kas notiek, tad mazliet iejutās, bet ap to laiku jau bija jāsavieno gali un viss smuki jānobeidz, tāpēc atkal apjuku. Beigu beigās, kaut kas no tā vainaga man sanāca, uz ausīm turējās un kukaiņus pārlieku nepievilināja. Win.

Man vispār ir sajūta, ka vasara ir sākusies tikai tagad, kopš manas dzimšanas dienas. Pēdējais eksāmens bija 22. jūnijā, Jāņu svinamās vietas izvēle vispār arī nebija nekāda atpūta, laukos naktī gar ausīm zumzēja odi, tāpēc es nespēju gulēt, kamēr nebiju vinus visus nositusi, bet no rīta modināja lapsenes, kas bija izlēmušas, ka virs mūsu galvām ir viņu sapņu pūžņa ideālā atrašanās vieta. Atlikušās jūnija dienas pavadīju, cenšoties atgūt visus neizgulētos miegus un, ha-ha, lasot. Tā inerce ir baigā. Es noteikti nebūtu uz savu roku izlasījusi visas tās lugas, ko man mācību gada laikā sastūma galvā, bet daudzas no viņām ir nereāli labas, un tagad man gribas, lai VISI viņas izlasa. Tenesī Viljamsa "Orfejs nokāpj pazemē" ir vienkārši šedevrs, piemēram, lai gan "Ilgu tramvajs" skaitās krutāks.

Labi, es vispār tagad esmu šausmīgi intelektuāla. Tik intelektuāla, ka brīvajā laikā lasu Ž.P. Sartra bērnības atmiņas un skumstu pēc sēdēšanas teātrī. Sāku pat domāt, vai neesmu hipsters, bet drīzāk jau vienkārši studente. Un diezgan apzinīga, patiesībā. Nesen sadomājos, ka galīgi nemāku ballēties bez bremzēm, sēžu tikai un sūcu savus aliņus, līdz ar katru glāzi sarunājoties arvien skaļāk, par arvien absurdākām tēmām (pārsvarā politiku, jo tāda kompānija) un dziedot arvien šķībāk. Galīgi ne ballīšu zvēra imidžs. Un ne jau, ka man imidžs rūp, bet man ir sajūta, ka ir kaut kas šajā dzīvē, kas man iet gar degunu. Pierakstos rindā uz Maiju, Annu un Mairitu! Dāmas, es zinu, ka jūs mākat - iemāciet man arī! :)

Kāds man varētu arī iemācīt izteikties ar vārdiem tā, kā man to gribētos. Līdz galam nemāku, tāpēc nāksies skatīties bildītes.