Varbūt es esmu vienkārši veca un nesaprotu tusēšanas priekus tā, kā kādreiz, pārāk daudz uztraucos un esmu garlaicīga sēne. Par to pēdējo es līdz galam neesmu droša, jo piektdien Rock'n'Riga garāždueļos es Relicseed pavadījumā bezmaz iznīcināju savus kakla muskuļus, no kā joprojām nespēju atjēgties. Uz veikalu ejot, vilku mammas gumijniekus, jo pieliekties tik ilgi, lai sašņorētu keržus, es nespēju. Tiesa gan, tas netraucē man būt vecai un kašķīgai, kad ir runa par mājas kārtībā uzturēšanu.
Es šodien biju tik ļoti, ļoti dusmīga bez kaut kāda sevišķa iemesla! Ārprāts, man likās, ja es nenodarbināšu sevi ar kaut ko, nekāršu izmazgāto veļu uz žāvētāja, nemazgāšu rokas, nelikšu lietas pa plauktiem, man uzsprāgs galva! Vēl vakar vakarā es biju tik priecīga, viss bija labi, mēs ar Tomu un brāli līdz pusdiviem dziedājām visu ko smuku, viņi spēlēja ģitāras, Justīne turpat blakus zīmēja šausmenes cienīgu zīdaini, un diena likās tik lieliski pavadīta... Šodien man liekas, ka nekas nenotiek labi. Visi uzvedas kaut kā tizli, visi jociņi, šķiet, tiek stāstīti, lai mani apceltu vai norādītu, ka esmu pilnīgi stulba vai domāju galīgi šķērsām.
Gribas atpakaļ iekšēju mieru. Gribas atkal savu pacietību, spēt citus iepriecināt, nomierināt, palīdzēt, nevis graut un skumdināt. Mizantropijas lēkmes palīdz daudz ko pārdomāt, paskatīties uz sevi pašu kritiski. Bet nu jau es uz pilnīgi visu skatos pārāk kritiski, tas vairs galīgi nav manā garā, tā nav labi. Tas mani nedara laimīgu, tieši otrādi. Gribas būt jaukai pret citiem un lai citi ir jauki pret mani. Vai tas ir baigi daudz?
Vakardienas idille šeit (izņemot, protams, mani, jo es atkal esmu otrā bildes pusē):
Un vēl, es beidzot drīkstu publicēt saldā pārīša bildes, jo derības ir uzvarētas un visiem (laikam) ir labi. Saldie pārīši around the world, nāciet bildēties pie manis biežāk, man patīk redzēt laimīgus cilvēkus!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru