Pasaule būtu labāka un skaistāka vieta, ja cilvēki vairāk sarunātos viens ar otru. Un nevis "čaukāietmanarīlabi", bet mierīgi, apsēžoties, klausoties otrā un darbinot savu smadzeni, meklējot argumentus, veidojot jaunus viedokļus, mācoties nepārtraukti. Es vairs neatceros, vai tā bija šodiena vai vakardiena, bet vienu rītu mēs ar Tomu sākām mierīgi ēst brokastis ap vienpadsmitiem un beidzām ap vieniem, pa vidu paspējuši izrunāt tik daudzas svarīgas lietas! Gan par zaļākiem enerģijas ieguves veidiem, gan par izmirstošu sugu aizsardzību un Zemes pārapdzīvotību, gan vēl visu ko, man pat ir aizmirsies. Nav svarīgi, cik krūzes tējas mēs pa to laiku izdzērām un cik sviestmaizes notiesājām, tas rīts bija lielisks, jo mēs sen nebijām tā daudz un labi parunājušies. Turklāt nav arī gluži tā, ka mēs ikdienā nesarunājamies, bet es zinu, ka ikdienā bieži nav laika tādām dziļām, ilgām, atmiņā paliekošām sarunām, no kurām atkal un atkal mācīties sadzīvot, pieņemt, saprast. Saruna ar mīļu cilvēku ir neizstāstāmi labi.
Izrādās, Toms savā datorā slēpj veselu kaudzi
lieliskas mūzikas - stīgu kvarteti, kas taisa kaverus Guns'n'Roses, Nirvanai un Iron Maiden, Metallica kaveri ar arfu... Un vēl, protams, Hellsongs, ar kuriem mani iepazīstināja zaļMāra (šobrīd skan We're not gonna take it). Tik skaisti, ka sirds sāp drusciņ. Es pamatīgi šaubos, vai ir iespējams tā nospēlēt vairumu mūsdienu popdziesmu - tām trūkst īstas,
dzīvas mūzikas, ko atliek pielāgot citam instrumentam.
Šī bija gara diena, un es vēlos, kaut būtu izdarījusi vairāk labu lietu šodien (nevis kaut vienu, bet vairāk). Jāpacenšas rīt. Mjau.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru