Bildēt gan man neaizmirsās:
Tā izskatās autoosta ap septiņiem svētdienas rītā, kad Anna pēc filmām brauc čučēt pie Toma. Manai saprašanai tā vēl bija sestdiena (jo mana diena nebija beigusies - es vēl biju nomodā), bet fotoaparāta cipariņi ir nepielūdzami, tie saka, ka ir svētdiena un viss.
Pirmdien Mede kaķis vaktēja putnu barotavu. Putni tur tā īsti šoziem nemaz neparādījās, tāpat kā pagājušajā gadā, jo putni nav glupi un labi zina, ka aiz stikla sēž Mede kaķis un skatās uz putnu barotavu.
Otrdien mēs satikām šito glīto suni, atradām vietu, kur paliek Rīgas sniegs, sabridām kājas un tad uzzinājām šo to par preses relīzēm. Un es ieraudzīju meitenei Ilzei uz skausta gandrīz tādu tetovējumu, par kādu jau kādu laiku domāju pati. Tas, protams, mani padara mazāk oriģinālu, bet es turpināšu gribēt, jo tā ideja ir pārāk laba. :)
Šodientrešdien es satiku Ulriku un secināju, ka viņu līdz šim ir fotografējuši pilnīgi murmuļi, ja nespēj tik burvīgu būtni iemūžināt tā, lai izskatītos skaisti. No mūsu sadarbības sanāks daudz labu lietu, bet es zinu, ka šī man uz ilgu laiku būs viena no mīļākajām bildēm:
Atnākot mājās man bija makten slapjas kājas - mēs daudz bridām visur. Visādu iemeslu dēļ iegāju arī grāmatnīcā šodien un sapratu, kāpēc tik reti uz tādām bodēm eju. Man tak gribas tur visu izpirkt! Mana pēdējā laika bibliotēka sastāv no "O, mums šitāds mājās bija?!" un "Jā, labi, tēti, es kaut kad palasīšu" grāmatām. Nav jau it kā slikti, bet pietrūkst tās vienreizējās sajūtas, kas rodas, paņemot rokās jaunu, tīru, pēc veikala smaržojošu grāmatu. Tad ir tā, it kā man šajā pasaulē patiešām kaut kas piederētu (tā ir mānīga, bet laba jutoņa).
Vakara skaņu celiņš sastāv no Dear Reader - šādu vakaru ir bijis daudz un vēl būs daudz, tie mūziķi zina, kā iekāpt dvēselē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru