sniegatkal

Varētu domāt, ka es jau otrajā dienā pēc apņemšanās esmu izgāzusies, bet nē - es vakar uzbildēju dienas bildi! Man tikai bija slinkums te kaut ko rakstīt un tā. Turklāt nevis tāpēc, ka es visu dienu gulēju uz dīvāna, ēdu un sūdzējos, bet tāpēc, ka man bija jauka diena, pusdienu pelmeņi Vecrīgā ar visforšāko un es biju pārāk aizņemta, esot laimīga. Un naksnīgas sarunas ar brāli man atgādina Roterdamu, bet šoreiz mēs nebijām augstu kā pūķi, mums tikai gribējās drusku socializēties laikam.
Vēl mēs skatījāmies iksfailus, un nakts bija īpaši tumša.

Slepenās lietas (vai kā nu viņu tur tulkoja mums, es neatceros), starp citu, ir laba iespēja pasmieties par to, ko tavi un mani vecāki vilka mugurā, kad mums bija gadi pieci vai septiņi. Skallijas žakete ar skapja platuma polsterētajiem pleciem man drusku atgādina Zaķi un viņa velveta garderobi, bet tas nav vienīgais, par ko tur priecāties. Nez kāpēc vīrieši gan kaut kā pieklājīgi ir saģērbti, priecāties var tikai par sievietēm, bet mums ar Tomu jau daudz nevajag, mēs pieticīgi... :)

Ārā snieg tādas vates pūkas, ka es nezinu, vai manai cerībai uz pavasari maz ir kāds pamats. Vakar tik ļoti gribējās tikt ārā no ziemas mēteļa, ka aizbraucu uz centru ādas jakā - Toms nosmējās, ka tagad atkal izskatos "true", un mēs droši vien viens otram baigi piestāvējām (manai jakai gan nav bārkstu, toties man pēc ilgiem laikiem melnā nagu laka atradās). Tiesa gan, ādas jaka sevišķi nesilda, tāpēc es labāk vēl pacietīšos. Bet pēc 28 dienām es kāpšu lidmašīnā un, kad atgriezīšos, te droši vien jau būs drusku saslaucīti pagājušā rudens gruži un arī zaļumi sāks rādīties, un ziemas mēteļi būs nobāzti tur, kur tiem pienākas būt - dziļi skapī. Es vispār nespēju skatīties uz ziemas drēbēs saģērbtu cilvēku, un uzskatīt viņu par skaistu. Man liekas, lai cilvēks būtu skaists, ir jābūt redzamām vai nojaušamām kaut aptuvenām viņa ķermeņa formām. Jebkuras vienkāršas, brīvas vasaras drēbes, kas liek justies ērti, izskatās labāk par smalkiem mēteļiem vai spīdīgām pufaikām, kas apgrūtina, piemēram, roku pacelšanu līdz acu augstumam un liek justies kā iepakotam cukurvatē. Grrr. Mani varen nomāc ziema, sasodīts.

Nu, bet tagad es iešu no virtuves savākt savu auksto tēju, kuru uzlēju pirms minūtēm 45, un nelietderīgi pavadīt pāris stundas no savas tik īsās dzīves. Kalnus gāzīsim, mazbērniem-stāstāmos-piedzīvojumus meklēsim un būdas rūcināsim pēc pirmā pērkona.
Ā, tā vakardienas bilde.

Šodienas bilde būs vakarā, man vēl nāk miedziņš.