pandu acis šovakar

Māja atkal smaržo pēc kūkas un izklausās pēc brāļa The Bitter End versijas. Vai arī tā jau ir Meds... Nu, es īsti nesaprotu, viņš laikam ir nolēmis, ka šovakar pauzes starp dziesmām nav nepieciešamas, bet varbūt viņam vienkārši nāk ārā un viss, un nevar apturēt. Lai jau. Ak, kamēr es te prātoju, House Of The Rising Sun jau ir pusē.

Uz radiatoriem žūst zābaciņi. Šodienas sniegputenis, pēcpusdienas ekskursija uz Alfu "Lāču" ķiploku grauzdiņu meklējumos un mašīnas nolikšana tieši kupenā šovakar (jo neviens nav pūlējies to pagalma stūri tīrīt kopš novembra, bet citur arī nav kur) kopīgiem spēkiem darīja visu, lai man būtu slapjas kājas. Bet man veiksmīgi atradās vilnas zeķes un cepumi ar šokolādi, un šodienas nebūšanas mani vairs sevišķi neuztrauc. Izņemot Edvarda 38° temperatūru jau otro dienu, bet tur es neko īpaši nevaru darīt, tikai samīļot, sabučot un palasīt pasaku pirms miega. Gan jau mamma viņu izārstēs labi drīz.

Šodienas bilde tapa tāpēc, ka es Imantā, skrienot uz kursiem, satiku vienu diezgan flegmātisku, pacietīgu strazdu. Pabrāzos gar to krūmu vēja ātrumā, aptvēru, ka viņš nekur prom pat netaisās lidot, un nospriedu, ka tādā gadījumā mans mazais ziepjutraukaparāts viņu necik daudz netraumēs. Tā arī bija - putniņš nopozēja sešiem bildes variantiem un tad cienīgi aizlidoja uz citu krūmu. Un man bija rīta prieciņš. :) Vēl man bija prieciņš, jo RSU ēdnīca pārmaiņas pēc atkal strādāja, un tas nozīmēja krabju salātus, kuros tiešām bija krabju nūjiņas (nevis daži rīsi ar litru majonēzes, kamēr pāris krabji tikai bļodā tiek glabāti - skatam). Un vēl es secināju, ka sevī atklāt zīmēšanas talantu ir visvieglāk, ja telpas priekšā stāv sieviete, kuru pašu neinteresē, ko viņa tur runā, kura dala neskaitāmas garlaicīgas preses relīzes un nesaprot jautājumus, bet tik un tā atbild ("Es nesapratu, ko jūs man jautājāt, bet aprīlī...").

Man ir sajūta, ka vajadzētu uzdekorēt Danas kūkai virsū kaut ko galīgi skaistu un tad mierīgu sirdi rāpties gultā. Rīt jāiet to meiteni samīļot dzimšanas dienā. Tad pēcpusdienā jāizrok mašīna no pagalma, lai var vecmāmiņu aizvizināt uz lielo, krāsaino, burvīgo veikalu Molu, kur viņa droši vien nopirks 3 ūdens pudeles un biezpienu, un varbūt mazsālītu lasi un nosauks tos par nedēļas iepirkumiem. Bet kaut kā neizprotami viņai mājās vienmēr ir ko ēst, it sevišķi, ja es bez iepriekšēja brīdinājuma atnāku parunāties. Jocīgi...

Dienas putns rekur:

Tagad es iešu patrenēties glītrakstīšanā ar šokolādes pilnu tējkaroti, tiekamies kaut kad, kad nu sanāks. <3