Ak, man bija tik neparasti gara diena, ka nezinu, kur likties. It kā nāk miegs, bet ir sajūta, ka vēl taču kaut ko var paspēt izdarīt. Gribas saorganizēt Zemes stundas plakātu nonākšanu visās vajadzīgajās vietās, jo es šorīt 15 smukas lapas dabūju, bet tieši šonedēļ pēkšņi notiek tik daudz visa kā, kur man jābūt klāt, ka es vairs nemaz nesaprotu, pa kuru laiku ēdīšu un uz tualeti iešu. Vismaz rītdiena pilnīgi noteikti būs traka. Jāceļas rīt ir šausmīgi agri (arī pēc skolā-vai-darbā-ejošu-cilvēku standartiem, manuprāt), viss rīts ir noslēpumā tīts, pusdienlaiks arī ar vēl nezināmu, bet nojaušamu nepatikšanu piešprici. Man patiesībā nav skaidrs, kāpēc kaut kādus nervozus krievus (īpaši tādus, kas Igaunijā dzīvo) uztrauc tas, ko mēs darām pie sava Brīvības pieminekļa, kamēr tas tieši neietekmē viņu ikdienas dzīvi? Kāpēc cilvēkus tik ļoti satrauc vairāku Latvijas karogu vienlaicīga parādīšanās publiskā vietā un mūžvecu onkulīšu vēlme liekt savas slimību un sāpju sagrauztās muguras, pie pieminekļa liekot ziedus? Vai ar vēstures noliegšanu, naidu, lamāšanos un dūru vicināšanu, un vēl visu to, ko viņi rīt izdomās, viņi jūtas labāk, vieglāk, laimīgāk? Celt ažiotāžas cilvēki vienmēr ir mācējuši, bet kāpēc tās jāceļ ap draugu, tēvu, brāļu un vīru piemiņu? Man kā mierīgai, laimīgai, ar dzīvi apmierinātai pacifistei tādas lietas laikam nav lemts saprast. Es tikai ņemšu rīt līdzi personu apliecinošu dokumentu, turēšu acis vaļā, domāšu labas domas un cerēšu, ka stress beigsies līdz ar izbraukšanu uz Lesteni. Viss notiks labi un skaisti, Toms mani sargās un es piecos jau būšu pie mazajiem brāļiem-susuriem un lasīšu Edvardam pasakas vakarā.
Miegs neatlaidīgi kāpj acīs, bet man kaut kur visādas lietas ir jāpieraksta, citādi liekas, ka galva sāks kūpēt. Es ļoti labi saprotu Potergrāmatās iekļauto ideju par domnīcām - traukiem, kur "novadīt" atmiņas un domas, lai saglabājas un ir atrodamas, bet nemaisās visu laiku pa galvu. Tad varētu nedomāt par 16. martu un ar to saistītajiem skandāliem, bet mierīgi paplānot trešdienas stopbraucienu uz vējainu Ventspili ar Tomu pie rokas, varētu izdomāt, kā ceturtdien izklaidēt savu mīļo trīsgadīgo puisīti līdz brīdim, kad tētis būs mājās un visus samīļos, varētu atcerēties, kas man svarīgs bija jādara piektdien un vai es tā vietā varu sabildēt brāli ar viņa skaisto meiteni un jauno ģitāru. Tāpat es varētu mēgināt saprast, kad beidzot izdosies satikt Danu un ko darīt ar ne-pārāk-ilgi-glabājamo torti - apēst pašiem brokastīs un cept jaunu, kad sanāks? Un kad sanāks? Kad man atkal būs naudas tik daudz, lai atļautos sviesta paku un trīs šokolādes? Sasodīts, cik grūti pasaulē, kurā nepieciešama nauda. Bez tās taču varētu gluži labi iztikt.
Ā, svētdien bija ne-nor-mā-li burvīga diena, man patika katra minūte no sākuma līdz beigām, es biju jauka pret cilvēkiem un viņi bija priecīgi un jauki pret mani. Un mājās bija daudz garšīgu lietu, bija ļoti interesanti mainīgi laikastākļi un, kaut arī bija diezgan auksts, mēs ar Tomu aizstaigājām no centra gandrīz līdz Brasai ar kājiņām. Es stipri turējos viņam pie rokas un jutos ļoti, ļoti mājās. :) Un vēl es uzbildēju kaut ko, ar ko es savā ziņā drusku lepojos, lai gan saprotu, ka lielajam vairumam cilvēku tas nešķitīs nekas ievērības cienīgs, kur nu vēl kaut kāda māksla. :)
Šodienas bilde arī nav nosaucama par mākslu, bet ir man ļoti mīļa. Mēs ar Tomu gulējām pa dienu uz dīvāna un viens otram īdējām par to, ka gribas vasaru, un starp mums "nemanāmi" ieritinājās kaķis un kādu laiku tur apdullinoši skaļi murrāja, ņurcījās mums pa vēderiem un visādi citādi uzvedās kā īsts māju kaķis. Par visu to mums abiem bija sakāms viens liels "aaw", ko mēs arī teicām. -->
Nu gan es vairs nespēju pretoties vēlmei izslēgties un veselīgi nosiekalot kādu spilvena stūrīti. Manas enerģijas rezerves ir izsīkušas, bet rītdien vajadzēs labi daudz. Sūti man labas domas un turi īkšķus, lai visādiem negatīvi noskaņotiem cilvēkiem rīt kabatās ir tikai olas un tomāti, nevis pašu kakas un degmaisījuma pudeles. Miers virs Zemes un tā...
1 komentārs:
Ļoti patīkami redzēt, ka kāds sevi apzinās. Ka ir viedoklis, kas turklāt tiek pasniegts sagatavots.
Veiksmi!
Ierakstīt komentāru